Psiholoģiskā sagatavotība. Ģirts Betmanis

Ģirts Betmanis. Savas frisbija gaitas uzsāka Ogres 1. vidusskolā skolotājas Kristīnes Treimanes vadībā un spēle vēljoprojām gan skolas komandā, gan arī perspektīvajā un šobrīd strauji progresējošajā komandā Outlawz Ogre, kurā ir gan komandas kapteinis, gan uzņemas nelielu trenera lomu. Spēlē jau 7 gadus. Jauns, pieredzējis un perspektīvs spēlētājs. Piedalījies Eiropas Jaunatnes Čempionātā Frisbijā U20 grupā 2009. gadā, kur, palīdzot Latvijas junioru izlasei, izcīnīja 11. vietu.

 

Psiholoģiskā sagatavotība ir ļoti svarīga lieta, taču tā ir atkarīga no katra cilvēka atsevišķi, nekad, nevienam psiholoģiskā sagatavošanās nebūs vienāda. Vienam palīdz kāda noteikta metode, bet otram tā nepalīdz, ar to ir jāeksperimentē līdz Tu atrodi tieši savu psiholoģiskās sagatavošanās metodi. Šajā rakstā centīšos dot atbildes uz visiem jautājumiem padziļināti, no mana skatu punkta.

 

Kā Jūs iemācījāties psiholoģiski sagatavoties spēlei – vai Jums kāds palīdzēja, vai tomēr paši lauzāties caur šo biezokni?

Neviens man nepalīdzēja, pats lauzos cauri šim biezoknim. Kad biju maziņš un spēlēju frisbiju, man pilnīgi pietika ar kādu labu vārdu no komandas biedriem, kad nogāju nost no laukuma uz maiņu, kā, piemēram: „Labs Ģirt”, „Labs metiens” utt. Tas mani stimulēja iziet uz laukuma atkārtoti un izdarīt visu vēl labāk. Esmu bieži novērojis, ka, ja ir komandas atbalsts, vai arī skatītāju atbalsts, tad ir gan psiholoģiski vieglāk spēlēt, gan arī rodas lielāka pašapziņa un tas dzinulis Tevī iekšā, kas saka: „Ej un izdari to, Tu to vari!” Komandas un skatītāju atbalsts ir ļoti svarīgs. Vēl, esmu novērojis, ka kopīga iesildīšanās, paskriešana un iestiepšanās vairo to kopības sajūtu un psiholoģisko sagatavotību, ka viss būs labi, tavējie ir ar Tevi un viņi Tev palīdzēs, līdzīgi, kā Ventspils Frisbija Kluba komanda Flying Worms staigā pirms spēlēm ap laukumu. Vēl esmu saskāries ar tādu lietu, kā uzmundrinošas, motivējošas, iedvesmojošas mūzikas klausīšanās, piemēram, kādu Rokija dziesmu, vai arī pavisam kādu citu dziesmu vai mūziku.

 

Kā Jūs psiholoģiski sagatavojaties spēlei?

Personīgi es cenšos iesildīties, paskriet un iestiepties kopā ar saviem komandas biedriem, vēl klausīties mūziku jau kādu laiku pirms spēlēm un iesildīšanās laikā (Rokijs un vēl dažas manis izvēlētas dziesmas); runāšana ar komandas biedriem, taktikas apspriešana, pretinieku spēles izanalizēšana; tieši pirms spēles vēl komandas sauklis. Varbūt dažiem tas liksies dīvaini, taču mēģinu vēl arī vakarā, dienu pirms spēlēm, pirms gulēt iešanas galvā atkārtot tos labākos frisbija spēles momentus, kas ir notikuši ar manīm jebkad, kā arī gaidāmās spēles iespējamos scenārijus un spēles gaitas notikumus, lai nebūtu tā, ka apjūku uz laukuma, kā arī lai es būtu pietiekami sagatavojies spēlei. Viss tas tiek darīts, lai psiholoģiski sagatavotos spēlei un lai radītu to kopības sajūtu komandā un komandas mikroklimatu, kā arī, lai pilnveidotu sevi kā spēlētāju.

 

Miniet kādu piemēru, kad psiholoģiskā nesagatavotība bijusi par iemeslu neveiksmīgai Jūsu spēlei; kad Jūsu pretinieku nesagatavotība bijusi par iemeslu pretinieku neveiksmīgai spēlei.
Viennozīmīgi tādi gadījumi ir bijuši daudz un noteikti būs vēl daudz un ilgi, taču ir jāsāk ar sevi, lai savu nesagatavotību izskaustu pavisam. Vienas no svarīgākajām lietām no psiholoģiskās nesagatavotības ir uztraukums pirms spēles un spēles laikā, stress spēles laikā, neapņēmība, neticība saviem spēkiem, utt.

Tieši šīs lietas ir ietekmējušas gan manu, gan komandas spēli un ne vienu reizi vien. Labs piemērs ir pēdējo 2 gadu Latvijas Frisbija čempionāta finālspēļu spēlēs pret komandu no Salaspils „Taurenīši”, kura apakšgrupā tika uzvarēta 2 reizes, bet abās finālspēlēs atkārtojās viens un tas pats scenārijs – zaudējums par 1 punktu. Tieši dēļ mana un dažu citu spēlētāju neveiksmīgajiem metieniem, ķērieniem tika zaudēta spēle.

Bieži vien ir bijuši gadījumi, ka jaunas un salīdzinoši maz pieredzējušas komandas spēj izvirzīties vadība un pārņemt spēles iniciatīvu pret ļoti stiprām un pieredzējušām komandām, taču spēles gaitā bieži notiek gadījumi, ka šī jaunā komanda tā arī pa īstam nenotic saviem spēkiem un savam izdarītajam darbam, un tādējādi uzvara tiek izlaista no rokām. Tieši tāpēc vajag psiholoģiski sagatavoties, lai nepieļautu kļūdas, lai apzinātos savu spēku un gribu un lai nospēlētu labu un kvalitatīvu spēli.

Protams, gan iepriekšējā pieredze, gan fiziskais stāvoklis spēlētājam arī ir svarīgi faktori, kas nosaka spēles kvalitāti.

Man ir bijuši vēl daudz un dažādi piemēri, bet nevēlos tos visus sīki aprakstīt, galveno domu jau sapratāt. Ja ir vēl kādi jautājumi par maniem piemēriem, rakstiet, atbildēšu.

 

Par pretinieku nesagatavotību varu teikt vienu, bieži vien ir tā, ka pretinieks nemaz nenovērtē mūsu komandu, un beigās tikai tādēļ arī zaudē. Nekad nevajag novērtēt pretinieku komandu par zemu, viss var gadīties. Vajag spēlēt tā, it kā tā būtu spēle par medaļām. Daudzas komandas spēlē vairāk uz pretinieku kļūdām, tas ir novērojams vairāk, kad spēlē pieredzējuša komanda pret jaunām un maz pieredzējušām komandām, kuras pašas kļūdās gan metienos, gan ķērienos. No savas pieredzes saku, ka tas ļoti bieži gadās skolēnu čempionātos, jo katru gadu nāk klāt kāda jauna komanda, kura nav pieredzējusi un, ja vēl ir jāspēlē pret pagājušā gada čempioniem, tad izredžu nav nekādu. Nesagatavotība, savu spēku neapzināšanās, pretinieku uztraukuma un stresa ietekmē pieļautās kļūdas, tas viss ir kalpojis par iemeslu vieglākai uzvarai. Par piemēru varu nosaukt 2 spēles, šī gada skolēnu čempionāta spēli pret Lielvārdes komandu, kurā pretinieka nesagatavotība, kā arī pieredzes trūkums, neļāva izdarīt pietiekami lielu pretestību un uzrādīt labu rezultātu pret manu komandu. Un vēl LVČ Frisbijā šogad spēle pret Hardcore Ultimate (pagājušā un aizpagājušā gada Latvijas čempioniem), kurā pretinieks, iespējams nenovērtējis mūsu komandu, zaudēja. Iespējams komandas nesaskaņas, iepriekšēja nenovērtēšana, nepienācīga sagatavošanās bija iemesls pretinieku daudzajām kļūdām un neveiksmīgajai spēlei.

 

Cik svarīgs ir kāds kopīgs komandas pirmsspēles rituāls? Vai Jūs ko tādu piekopjat?
Es uzskatu, ka tas ir ļoti svarīgs un katrai komandai vajadzētu ko tādu piekopt, kaut vai savu komandas saukli, vai ko citu. Uzskatu, ka tas ir svarīgi tāpēc, ka tas ļauj apzināties, ka Tu esi kopā ar saviem komandas biedriem, visi cīnās par vienu un viens par visiem. Tas rada to kopības un piederības sajūtu, kā arī dod papildus apņēmību un motivāciju gaidāmajai spēlei. Bieži vien šie rituāli noņem gan stresu, gan uztraukumu, kas arī paaugstina spēles kvalitāti.
Es un mana komanda mēģinām piekopt kopīgu iesildīšanos un iestaipīšanos pirms spēles, taču ne vienmēr tas sanāk. Vēl mēs piekopjam kopīgu taktikas apspriedi un parunāšanos pirms spēles. Ir arī pašiem savs komandas sauklis, kuru uzbļaujam gan pirms spēles, gan pēc spēles.