Psiholoģiskā sagatavotība. Inese Birģele

Inese Birģele. Viena no frisbija kustības Latvijā aizsācējām. Papildinājusi savas spēles zināšanas labu komandu sastāvos Austrijā un Anglijā. Aktīvas spēlētājas karjeru nomainījusi pret aktīvas treneres darbu. Šad tad tomēr mēdz arī pati uzspēlēt. Viens no taktiski zinošākajiem cilvēkiem Latvijā.

 

Psiholoģiskā sagatavotība jeb „pirmie desmit gadi tie grūtākie”

 

Sacensības tuvojas – uztraukums. Kā labāk sagatavoties?

Te pāris domu graudi no pašas pieredzes, kas vairāk orientēti uz sieviešu komandām (vīriešiem esot zemāks stresa līmenis un savādāka emocionālā uztvere...)

 

Pirmkārt, psiholoģiskā sagatavotība ir tikai viens no „sacensību gatavības” aspektiem. Gatavojoties sacensībām, t.i., trenējoties, ir jāstrādā arī pie tehniskās sagatavotības (metieni, ķērieni u.c.), taktiskās sagatavotības (ne tikai V-staks un tā variācijas) un fiziskās sagatavotības (apļa treniņi, kā arī individuālais darbs – krosiņi izturības trenēšanai). Jo sagatavotība (vai pārliecība par savu sagatavotību) šajās jomās būs augstāka, jo zemāka būs psiholoģiskā spriedze pirms sacensībām. Tomēr vienāda tehniskās, taktiskās un fiziskās sagatavotības līmeņa sportistiem psiholoģiskā sagatavotība var spēlēt izšķirošo lomu.

 

Otrkārt: protams, ka uztraukums pirms sacensībām mazāks ir vairāk pieredzējušiem spēlētājiem. Tiem, kas nevēlas dzirdēt veco labo teicienu, ka „pirmie desmit gadi tie grūtākie”, ir cītīgi jāstrādā pie sacensību pieredzes iegūšanas – t.i. papildus treniņu procesam jāmeklē iespējas piedalīties dažādās sacensībās (starptautiskās ir labākas, jo sniedz daudzveidīgāku pieredzi, taču arī vietējām nav ne vainas), vai vismaz organizēt draudzības spēles. Laimīgi arī tie, kas pie „sacensību garšas” pieraduši jau citos sporta veidos, vai cita veida konkursos.

 

Treškārt, jāatceras, ka frisbijs ir komandu sports. Un komanda būs spēcīga tikai tad, ja visi tās spēlētāji būs spēcīgi (spēcīgi katrs savā pozīcijā uz laukuma, katrs savā lomā komandā) – ja katrs spēlētājs jutīsies nozīmīgs, novērtēts un atbildīgs par savu lomu komandā un uz laukuma. Un ja visa komanda savos mērķos būs vienota. Šim aplim ir arī otrs gals – jo spēcīgāka būs komanda, jo drošāki, pārliecinātāki un spēcīgāki jutīsies tās spēlētāji („viens par visiem, visi par vienu”).

Komandas ideālo saliedētības stāvokli diemžēl nevar panākt pēdējā nedēļā pirms sacensībām. Tas ir ilgstošs darbs – gan treniņos, bet jo vairāk ārpus treniņiem. Un, īpaši sieviešu kolektīvos, šai komandas sajūtas emocionālajai ķīmijai nav racionāla izskaidrojuma un vienas tā veidošanas receptes...

 

Ceturtkārt, stresa mazināšanai pirms sacensībām (un vilšanās sajūtas mazināšanai pēc sacensībām) palīdz reālistisku un katrām sacensībām atbilstošu mērķu uzstādīšana. Vai tās ir sezonas pirmās sacensības, kur komandai gūt saprati par sezonas treniņu procesa uzdevumiem, vai „sagatavojošas sacensības”, kur strādāt pie konkrētiem tehniskiem vai taktiskiem elementiem, vai arī „sezonas nozīmīgākās sacensības”, kur uzvara(s) ir vienīgais un galvenais mērķis? Kāda ir bijusi iepriekšējā/ līdzšinējā sezona? Kādi bijuši komandas panākumi? (vai ir pamats par mērķi izvirzīt čempiona titulu?)

Augstāk minētais nenozīmē, ka nevajadzētu sapņot – iztēloties, kā būtu, ja izdotos sasniegt vienu vai otru augstāku mērķi („..un tad es lekšu un ķeršu...”). Sapņot var arī kopīgi, komandā. Taču, manuprāt, tas drīzāk uztverams par treniņu dzinuli.

Vēl, sasaistot ar trešo punktu – sacensību mērķa noteikšana ir komandas pasākums (ja puse no komandas vēlēsies sacensībās iegūt 1.vietu, bet otra puse – spēlēt „tā, lai ir prieks”, ļoti iespējams, ka nesanāks ne viens, ne otrs, un vīlušās būs abas komandas puses). Sarunu par mērķiem gan nevajadzētu atstāt uz sacensību dienu – tas mazinās iespēju sagatavoties un noskaņoties izvirzītajam mērķim.

 

Visbeidzot – kad viss iepriekš minētais ir „nokārtots” un klāt ir sacensību diena – sagatavoties spēlei palīdz noteikts „pirmsspēles rituāls”. Katrai komandai tas izveidojas savādāks, bet visbiežāk tas sastāv no iesildīšanās un metieniem (individuāli vai kolektīvi – atkarīgs no komandas), kopīga vingrinājuma un, pirms pašas spēles – „komandas sauciena”. Ir labi, ja pirms atbildīgām spēlēm šīs darbības ir zināmas un iestrādātas; jebkādas idejas par „šoreiz ņemam jaunu vingrinājumu” var lieki satraukt mazāk pieredzējušus komandas spēlētājus. Bez tam, zināmās darbības palīdz sakoncentrēties un noskaņoties uz jau zināmo darbību veikšanu spēles laikā („es varu izdarīt precīzu piespēli vingrinājumā, tātad man tā sanāks arī spēles laikā”).

Pirmsspēles rituālu var bagātināt ar detaļām pēc pašas komandas izvēles. Piem., nokrāsoties kā indiāņiem, lai ‘atbaidītu pretiniekus’ (Latvijas čempionātā gan šis varētu neatbilst etiķetes nosacījumiem), vai uzdejot īpašo komandas deju, vai noskaņoties, rūcot kā lauvām. Visi šie paņēmieni ir pašas izmēģināti un, pat ja tie vienmēr nenodrošināja uzvaru, tie noteikti radīja vajadzīgo noskaņu. Un kas gan komandai ir vēl svarīgāk?

 

Lai jums izdodas!!!