SOTG. Autors Gunārs Grundmanis

Gunārs Grundmanis. Savas spēlētāja gaitas uzsācis "Hardcore Ultimate" komandā. Spēlē jau septīto sezonu. Viens no frisbija kluba "Drakons" dibinātājiem. "Hardcore Ultimate" sastāvā izcīnijis 4 Latvijas čempiona titulus, kā arī vairākus čempionu titulus ārpus valsts robežām.

 

SOTG

Galvenais jautājums bija tas, vai noteikumos ir pietiekoši aprakstīts spēles gars (turpmāk tekstā SOTG – saīsinājums no angļu valodas)? Ja atbildētu tikai uz šo jautājumu, tad mana atbilde būtu diezgan īsa: „Jā!” Problēma nav tajā, ka būtu neprecīzi noformulēts, bet gan tajā, ka to var dažādi interpretēt. Kā zemāk redzams SOTG sevī neietver kaut ko konkrētu (ja nu vienīgi noteikumu zināšanu), bet vairāk tieši interpretējamas lietas, kā, piemēram, godprātība, godīgums, cieņa, pēc iespējas ātri, īsi un skaidri utt.

Es ne tik daudz gribētu runāt par SOTG kā tādu, bet par radušos situāciju Latvijā. Mēs visi pārsvarā spēlējam vietējos turnīros, tāpēc arī vairāk analizēšu situāciju pie mums. Es uzskatu, ka galvenā SOTG sastāvdaļa ir „Godprātība un godīgums”. Diemžēl mūsdienu sabiedrībā šīs ir rakstura īpašība, kas aizvien vairāk izzūd, līdz ar to situācija Latvijā SOTG skatījumā ir diezgan bēdīga.

Es varbūt esmu pārāk ideāls šajā ziņā, mani godīguma principi ir krietni virs vidējā (es vēl neesmu spēlē redzējis situāciju, ka kāds atdotu disku tāpēc, ka piezemējās autā, pretiniekam neredzot. Es to esmu darījis ne reizi vien). Mans viedoklis varbūt ir vērsts uz ideālo situāciju, kāda diez vai pie mums ir iespējama, bet es ceru, ka pēc šī raksta izlasīšanas jūs kaut drusku padomāsiet par manis rakstīto un ceram kaut ko no tā arī ievērosiet turpmākajās spēlēs.

 

Saskaņā ar WFDF frisbija noteikumiem SOTG nosaka sekojošo:

  • jāzina noteikumi;
  • jābūt godprātīgam un objektīvam;
  • jābūt godīgam;
  • jāpaskaidro savs viedoklis īsi un skaidri;
  • jādod pretiniekam saprātīga iespēja izteikties;
  • jāatrisina strīdi pēc iespējas ātri;
  • jālieto cieņas pilna valoda.

 

Uzreiz vēlos norādīt uz to, ka Latvijā SOTG tiek uztverts daudz savādāk – tas ir, galvenais lai pretinieks ar saviem paziņojumiem netraucē mums spēlēt, neatkarīgi no tā, vai mēs pārkāpjam noteikumus, vai nē.

Kā jūs augstāk redzat – šajā sarakstā nav pieminēts, ka nedrīkst pārkāpt noteikumus. Tur tiek uzsvērts tas, ka jābūt godīgam un abu pušu viedokļi jāuztver objektīvi un ka pret pretinieku jāizturas ar cieņu.

Pāris mani novērojumi par latviešu dīvaino izpratni par SOTG:

  1. Latvijā galvenokārt kā labs SOTG tiek uzskatīts spēlēšana bez paziņojumiem (calls angļu valodā) un pārkāpumiem.
  2. Valda uzskats - tikko pretinieks kaut ko paziņo, tas tiek darīts ar mērķi kaut kā kaitēt pretiniekam, nevis tāpēc, ka tas ir noteikumu pārkāpums. Tikko ir kā kāds paziņojums, tā seko automātiska reakcija: „Nepiekrītu (contest)!” pat nepadomājot, vai tā bija, vai nē.
  3. Otrs aplamais uzskats ir - ja abas komandas spēlē, pārkāpjot noteikumus, un neviena no tām uz to nenorāda, tad tas ir lielisks SOTG. Bet tiklīdz viena komanda sāk saukt pārkāpumus, tad tai uzreiz ir slikts SOTG. Problēma nav tajā, ka nezinātu noteikumus, bet lielākā daļa nepievērš vērību to ievērošanai (tas galvenokārt attiecināms uz nostaigātu (travel) un bloķēšanu (pick)).

Mana galvenā problēma ir tajā, ka es ievēroju visus noteikumus (varbūt pat tas, ka es viņus zinu, bet citi nē) un gribu, lai arī pārējie tos ievērotu. Otra lieta ir tā, ka es pievēršu uzmanību visādiem sīkumiem – skatos uz pretinieku kājām, vienmēr zinu, kur piezemēšanās brīdī, bija mana kāja, ja cīņa notiek tuvu pie laukuma malas, tad skatos, vai bija laukumā, vai nē (arī tad, ja tas nav mans sedzamais), pievēršu uzmanību zonas līnijai utt.

Es paziņojumus veicu tikai tad, kad esmu 100% pārliecināts par to, ko es saku, un gribētu, lai arī citi tā darītu. Latvijā spēlējot, tik daudz reizes ir bijušas situācijas, kad ideāli iezemēju kāju laukumā/zonā, bet pretinieki redz izdomā, ka ir bijis auts, vai nav bijis laukumā, tikai tāpēc, ka redz viņiem tā ir izlicies. Viņi pat nav pārliecināti par to, vai viņiem ir taisnība, bet tik un tā viņi izdara paziņojumu. Vēl ir bijušas daudz tādas situācijas, kad es redzu, ka ir auts un, protams, par to paziņoju – parasti ir kāda no šim noraidošajām reakcijām:

  • Kā tu varēji redzēt, tu biji laukuma vidū. Mans sedzējs bija man blakus un nenosauca autu. Protams, ka viņš nenosauca autu – sedzēja galvenā doma ir pārķert disku, nevis skatīties uz kājām.
  • Nē, nebija tur auta. Bet uz jautājumu, vai tu redzēji savas kājas atrašanās vietu piezemēšanās brīdī – atbilde, protams, ir „NĒ”. Bet tik un tā redz viņam šķiet, ka es mēģinu viņu piemānīt un viņš paliek pie sava – es neredzēju, bet tik un tā pārspēlējam.
  • Bieži vien arī uzrodas komandas biedri, kuriem šķiet (nevis viņi ir 100% pārliecināti par savu viedokli), ka bija tā vai šitā un atkal disks tiek pārspēlēts un man ir slikts SOTG.

 

Noslēgumā gribētu norādīt uz pāris lietām, kas būtu jāmaina Latvijas frisbija sabiedrībā, lai mēs varētu teikt, ka mūsu visu kopējais SOTG ir daudz maz pieņemamā līmenī:

  • Izdarīt paziņojumus tikai tad, kad mēs par tiem esam pilnīgi pārliecināti – nevis gadījumos, kad jums šķiet, ka bija tā, bet tikai tad, kad jūs redzējāt un esat pārliecināti par visiem 100%. Ja jums tikai šķiet, tad paklusējiet, lai runā tie, kas zina, kas notika.
  • Neuzskatīt, ka pretinieki veic paziņojumus tikai tāpēc, lai kaitētu pretiniekam, bet pieņemt pretinieka paziņojumu ar domu, ka viņš to ir izdarījis pēc labākās sirdsapziņas. Ja pretinieks saka, ka bija auts, bet jūs to neredzējāt – tad jāpieņem pretinieka viedoklis, jo jūs neredzējāt.
  • Noteikumu pārkāpšana nav SOTG neievērošana (runa, protams, nav par tīšu noteikumu neievērošanu). Es vēl neesmu nospēlējis nevienu tādu spēli, kurā nebūtu neviena pārkāpuma. Nevar iztikt bez netīšiem pārkāpumiem un to paziņošana ir normāla lieta.