SOTG. Autors Zintis Gaspažiņš

Zintis Gaspažiņš. Savas spēlētāja gaitas uzsācis Āgenskalna Valsts ģimnāzijā. Spēlējis ar Salaspils frisbija kluba komandu"Wild Things". Šobrīd pieliek lielu artavu komandas "Hardcore Ultimate" izcīnītajos čempionu titulos un uzvarās.

 

SOTG

Spēles gars – tēma, par kuru šķiet Latvijas frisbija saime ir diskutējusi visbiežāk un intensīvāk. Centīšos, mazliet pastāstīt kā es skatos uz šo frisbijam tik svarīgo sastāvdaļu!

Tad nu uzreiz centīšos visu nolikt pa plauktiņiem un paskaidrot, ka neesmu tīra spēles gara piekritējs, nu vismaz ne tādā izpratnē, kā to lieto lielāka daļa Latvijas komandu. Pie šādām atziņām esmu nonācis savā 10 gadu pieredzes laikā spēlējot gan pasaules, gan Eiropas līmeņa sacensībās un tiekoties ar dažādiem pretiniekiem. Šobrīd, manuprāt, Latvijas frisbijā ir parādījies kaut kāds kropļots SOTG veidols, kad komandas slīkst pašapmierinātībā par izcīnītām SOTG balvām tomēr aizmirst pašu galveno – uzvarēt! Manuprāt, nav normāli, ka komanda dodas uz sacensībām ar mērķi būt visdraudzīgākā, nevis vislabākā... iepērk konfektes, sagatavo spēles tikai, ak jā, aizmirsts treniņos strādāt!!! Protams, katrai komandai ir savi mērķi, tomēr uzskatu, ka tieši šī pārlieku lielā nozīmes piešķiršana SOTG padara šo sportu par hobija līmeņa pasākumu! Nebūsim smieklīgi – iedomājieties ka Dinamo Rīga pēc spēles ar Čehovas Vitjaz spēlē uz laukuma spēlītes... Nu nebūs tā mīļie draugi. Lai paceltu šo sportu augstākā, profesionālā līmenī, tādai jābūt arī attieksmei. Spēles gars ir ne tikai būt labākajam spēlēs, bet rādīt arī profesionālu attieksmi, nevis pēc katras spēles skriet ārā uzpīpēt vai sēdēt tribīnēs ar atvērtiem aliņiem.

Nekur pasaulē nenotiek tā ka SOTG balvu var vinnēt komanda kas paliek pēdējās vietās, Latvijā tas ir iespējams tīri reāli. SOTG jau nenozīmē vai pēc spēles būsi sagatavojies spēles pretinieka komandai, tas ir tas vai spēsi uzvarēt spēcīgu pretinieku un uzsveru – uzvarēt līdzīgā spēlē, ievērojot godīgas darbības principus. Šobrīd ir izveidojies muļķīgs priekšstats, ka sodus  vispār frisbijā taisīt nevar... nu paskatieties kā spēlē kanādieši – sods pēc soda – bet tas ir cīņas karstumā un protams necenšoties kādu savainot vai tamlīdzīgi, par to gan šeit nav runa! Sods ir daļa sporta, ka futbolā sarkanā kartīte un hokejā 2min noraidījums. Es neuzskatu, ka sods vienmēr ir attaisnojams, tomēr uzvara prasa zināmus upurus. Nebūsim naivi – par sirdsapziņu te nav nekādas runas, tas ir sports un runa ir tikai par uzvaru!

 

Mēģinot šo visu apkopot es gribēju jaunajiem spēlētājiem tikai atgādināt, lai viņi nepazaudē to, kas sportam kā tādam ir pats svarīgākais, definēt, vai šis ir hobijs vai nopietns sports, un tad attiecīgi izdarīt secinājumus. Ar profesionālu attieksmi spēles gars nekur nepazūd!

 

Lai veicas!