Spēles elementi

Uzbrukums

Aizsardzība

Novērotāji

 

Uzbrukums

Pēc pārmetiena saņemšanas uzbrūkošajā komandā disku paņem viens spēlētājs - metējs. Metējam nav atļauts pārvietoties. Lai spētu izdarīt dažādus metienus garām aizsargiem, metējs drīkst kustēties ap balsta kāju (līdzīgi, kā basketbolā paņemot bumbu rokās pēc dribla). Šī atļautā kustība ir ļoti svarīga uzbrukuma sastāvdaļa, jo paplašina laukuma daļu, kurā metējs var izmest disku.

Pārējie laukuma spēlētāji – skrējēji –, veicot izskrējienus, mēģina atbrīvoties no saviem sedzējiem, lai saņemtu piespēli no metāja. Lai varētu atbrīvoties no sedzējiem, jāveic māņkustības un izskrējieniem jābūt vairākus metru gariem. Ja izskrienot disks nav iegūts (metējs nav iedevis piespēli), tad skrējējam jāskrien prom no diska, tādējādi ļaujot citiem skrējējiem izskriet pēc piespēles.

Telpās metējam ir 8 sekundes, lai atdotu disku, ārā – 10 sekundes. Tas ir pietiekami ilgs laiks, lai ar piespēli nevajadzētu steigties, tomēr palaist garām labu piespēles momentu arī nevajadzētu.

 

Aizsardzība

Aizsardzības spēlētāji katra punkta sākumā izvēlas, kurš kuru uzbrucēju vēlas segt, nostājoties tiem pretī. Šo aizsardzību sauc par cilvēks-cilvēku aizsardzību.

Aizsardzības spēlētāji nemēģina nosegt visu spēles laukumu, bet mēģina ierobežot laukumu, kurā uzbrukums var spēlēt. Aizsargs, kas sedz metēju, parasti to sedz no vienas puses, tādējādi ļaudams tam izdarīt metienus tikai uz vienu laukuma pusi. Aizsargi, kuri sedz skrējējus, neļauj tiem brīviem izskriet laukuma daļā, kurā metējam ir atļauts izdarīt metienus.

Aizsargam, kurš sedz metēju, ir skaļi jāpaziņo, ka viņš skaita, sakot „Skaitu”, un jāskaita līdz 8 vai 10 ar sekundes intervālu. Aizsargs drīkst sākt skaitīt, ja atrodas ne tālāk, kā trīs metrus no metēja. Pārējie aizsardzības spēlētāji nedrīkst segt metēju tuvāk par trim metriem.

Aizsargājošās komanda var pāriet uzbrukumā vairākos veidos:

  • Pārtverot uzbrukuma spēlētāju izdarīto piespēli.
  • Izsitot autā vai nositot zemē uzbrukuma izdarīto piespēli.
  • Ja uzbrukuma spēlētāji kļūdas un paši nomet zemē vai izmet autā disku.
  • Ja metējs nav paspējis atdot piespēli pirms aizsargs ir pasējis izskaitīt līdz 8 vai 10.

Komandai, kas aizsargājas, pārejot uzbrukumā, ir jāuzbrūk uz savu uzbrukuma zonu (gala zonu, kurā atradās pretinieku spēlētāji punkta sākumā).

Kad tiek gūts punkts, komandas mainās laukuma pusēm (punktu guvusī komanda paliek gala zonā, kurā tikko gūts punkts). Punktu guvusī komanda sāk nākošā punkta izspēli, izdarot pārmetienu, un spēlē aizsardzībā.

 

Novērotāji

Altimet-frisbijs tiek spēlēts bez tiesnešiem. Spēlētājiem pašiem jāpārzina noteikumi un tie godīgi jāpielieto.

Tomēr bieži vien spēlētāji, kas iesaistīti kādā epizodē, dažādu apstākļu dēļ nespēj to objektīvi novērtēt (piemēram, vai spēlētājs noķēris disku laukumā vai uz līnijas).Tādās situācijās spēlētāji var lūgt viedokli no klātesošajiem, kuriem bijis vislabākais skatupunkts uz notiekošo.

ASV un Kanādā augsta līmeņa turnīros ir ieviesti novērotāji.  Sākotnēji (80-tajos) novērotāji uzmanīgi sekoja līdzi spēlei līdzīgi, kā tiesneši citos sporta veidos, taču bija tiesīgi paust savu viedokli tikai tad, kad spēlētāji nespēja atrisināt radušos konfliktu un vērsās pie novērotāja. Tomēr viņu privilēģijas aizvien ir augušas un šobrīd viņi ir tiesīgi saukt iekšā/auts, punkts/nav punkta, kā arī laika limitus bez spēlētāju uzaicinājuma. Kā spēcīgs arguments novērotāju izmantošanai tiek izmantots tas, ka novērotāji frisbiju padara skatītājiem baudāmāku – spēles gaita ir raitāka, jo tās laikā vairs nav garu pārtraukumu, kuros tiktu apspriesti nosauktie pārkāpumi.

Tomēr pasaules mēroga turnīros un čempionātos novērotāji vēl netiek izmantoti, un lielākā daļa pasaules vēl stingri turās pretī novērotāju ieviešanai. Daudzos mīt bailes, ka trešās puses iesaistīšana konflikta situāciju risināšanā noņems godīgas spēles atbildību no pašiem spēlētājiem un frisbijs aizvien vairāk sāks līdzināties tradicionāliem sporta veidiem, tādējādi zaudējot savu burvību.