Spēles gars. Autors Inese Birģele

Inese Birģele. Viena no frisbija kustības Latvijā aizsācējām. Papildinājusi savas spēles zināšanas labu komandu sastāvos Austrijā un Anglijā. Aktīvas spēlētājas karjeru nomainījusi pret aktīvas treneres darbu. Šad tad tomēr mēdz arī pati uzspēlēt. Viens no taktiski zinošākajiem cilvēkiem Latvijā.

 

Spēles gars

2000.gada vasara Hailbronnā. Pasaules čempionāts frisbijā. Fantastiski spraigā open finālā tiekas ASV un Zviedrijas izlases. Laiks (100minūtes) ir beidzies, rezultāts ir 18:18, spēle līdz 19 punktiem. Uzbrukums ir ASV izlasei, viņi ir tikuši pāri pus laukumam, kad kāds no spēlētājiem neprecīzi piespēlē disku savam komandas biedram (vismaz no malas tā izskatās), kurš disku nenoķer. Kā zināms, šāda līmeņa sacensībās viena kļūda uzbrukumā visbiežāk nozīmē otras komandas gūtu punktu. Amerikānis nosauc sodu, zviedrs nepiekrīt – disks nonāk atpakaļ pie amerikāņa, kas disku meta. Atkārtotā piespēle ir precīza, arī nākamā... un ASV izlase ir kļuvusi par pasaules čempionu frisbijā!!! Bet no pārpildītajām tribīnēm skan „ūūūūūūūūū”. Zviedri raud...

Pēc nepilnas pusstundas notiek apbalvošanas ceremonija un, ASV vīriešu komandai dodoties pēc čempionu balvas, neviens neaplaudē, atskan vien „ūūūūūūūūū”.

 

Tas notika pirms gandrīz 10 gadiem. Kas pa šiem gadiem ir mainījies?

Ir izmainījušies frisbija noteikumi. Ja 2000.gadā spēles garam noteikumos bija veltītas 7 rindiņas, tad jaunajos 2009.gada frisbija noteikumos tam ir veltīta jau vesela 1 lapa. Jaunajos noteikumos sīki un smalki ir norādīts, ko spēlētājam būs darīt, un ko ne: ka viņam būs zināt noteikumus, un izvairīties no fiziska kontakta, ka viņam būs mierīgi un ātri risināt konfliktsituācijas, kā arī uzslavēt pretinieku par skaistu spēles epizodi. Savukārt spēlētājam nebūs necienīgi svinēt punkta iegūšanu, nebūs pazemot pretinieku, kā arī nebūs pārkāpt noteikumus. (Interesanti, cik Latvijas frisbija spēlētāju ir izlasījuši šos noteikumus?)

Palielinājusies ir arī mana spēļu pieredze. Toreiz, Hailbronnā, biju pilnīgi vienisprātis ar pārējiem ASV-Zviedrijas spēles skatītājiem, ka amerikāņiem būtu jānokaunas par tādu spēles garu (un biju pilnīgā neizpratnē, kā tas var būt, ka ASV komanda bija uzrādījusi otru augstāko spēles gara rezultātu starp vīriešu komandām). Tagad saprotu, ka nekas sportā nav neiespējamāks kā „absolūtā patiesība” vai „pilnīga objektivitāte”, kuru neietekmē noteikumu apjoms, kas veltīts spēles gara skaidrošanai. Katram spēlētājam katrā konkrētajā situācijā ir sava izpratne par notikušo un pareizo risinājumu. Bez tam, katras komandas spēlētājs cīnās par uzvaru – kā gan lai tādā situācijā viņš būtu objektīvs?

Katrai situācijai ir divas puses; arī augstāk minētajā piemērā katrai komandai bija savs redzējums uz notikušo – tas, ko redzēja amerikāņi (zviedru spēlētāja ļoti cieša segšana, kas robežojas ar sodu ..un varbūt arī bija sods), un tas, ko redzēja zviedri (amerikāņu neprasme atzīt, ka neprecīza piespēle bija paša kļūdas rezultāts, ko izraisījusi saspringtā spēles situācija, nevis tiešs fizisks kontakts). Un abas komandas bija pilnīgi pārliecinātas, ka viņu redzējums ir vienīgais pareizais. Taču par pasaules čempionu var kļūt tikai viena komanda...

Ja spēles gars ir pretrunā ar cīņassparu, varbūt labāk atteikties no spēles gara frisbijā?? -Mana pārliecība tomēr ir, ka spēles gars frisbijā ir neaizstājams. Vismaz tik ilgi, kamēr frisbijā nebūs tiesnešu. Frisbija vienreizīgums slēpjas nosacījumā, ka azartiska spēle nedrīkst mazināt spēlētāju cieņu vienam pret otru, ka uzvara pati par sevi nav spēles galvenais mērķis. Tāpēc katru sacensību neatņemama sastāvdaļa ir balva par spēles garu. Tāpat kā spēles gara rezultātu publiskošana pēc sacensībām, lai komandas spētu izvērtēt, kādu iespaidu viņu uzvedība ir atstājusi uz pretinieku komandām, un izlemt, vai tajā kas maināms.

Savstarpējai cieņai vienam pret otru būtu jābūt ne tikai uz spēles laukuma, bet arī ārpus tā. Ko līdz samierināšanās par notikušo uz laukuma, ja pēc tam garderobē ir jākaļ atriebības plāni?

Un cieņa palīdz arī ieklausīties otra spēlētāja viedoklī – kas zina, varbūt ne tikai mans viedoklis ir vienīgais pareizais? Kā jau iepriekš minēju – katrai situācijai ir sava otra puse.

 

2010.gada februāris. Viena frisbija kluba divām komandām treniņa laikā jātiekas uz savstarpējo Latvijas čempionāta spēli. Iepriekšējā vakarā vienas komandas kapteinis zvana otras komandas kapteinim un lūdz spēli pārcelt uz citu treniņu, jo sacensībās, no kurām pirms dienas atgriezušās abas komandas, puse no komandas spēlētājiem ir guvuši traumas, uz spēli ierasties var vien 4 spēlētāji. Uz treniņu jau visi nāktu tik un tā. Tikai spēle notiktu citā treniņā, nevis šajā. Bet otras komandas kapteinis nepiekrīt pārcelt spēli.

Pirmā komanda piekrīt spēlēt, un uz spēli ierodas 7 cilvēku sastāvā. Pie tam komandas sastāvs ir papildināts ar pieredzējušu spēlētāju, kas līdz šim komandā nebija spēlējis.

Kam taisnība? Kurš vainīgs? Vai tiešām pirmajai komandai bija iemesls spēli pārcelt? Vai tiešām otrajai komandai nevajadzēja piekrist spēli pārcelt?

 

-> Ceļš uz spēles gara izkopšanu ir nebeidzams. Bet tas nenozīmē, ka to nav vērts uzsākt.